Dievs senlaikos daudzkārt un dažādi caur praviešiem runāja uz tēviem, bet šajās pēdējās dienās Viņš ir runājis uz mums caur Dēlu. Dievs ir licis viņu visam par mantinieku, caur viņu arī radījis visu pasauli. Dēls, būdams Dieva godības mirdzums un būtības atveids un nesdams visu ar sava spēka pilno vārdu, ir šķīstījis cilvēku no grēkiem un nosēdies augstībā pie visuvarenā Dieva labās rokas. Tā viņš tapis tik daudz augstāks par eņģeļiem, cik augstāku vārdu
pār tiem ir iemantojis.
/Ebrejiem 1:1-4/

Šodien ir Palmu svētdiena. Mēs, latvieši to saucam par pūpolsvētdienu, palmas pie mums neaug, bet šis ir laiks, kad parasti viskrāšņāk sāk ziedēt pūpoli. Bet ar pašiem pūpoliem šai atzīmējamai dienai nav nekāda sakara. To gan katrs pēc savas labpatikas var radīt. Piemēram Pedvālē šai dienā ar pūpolu zariem mēģinās izpērt laukā no zemes akmeņus. Notikšot akmeņu modināšanas rituāls. Nu lai veicas viņiem tur. Es gan šodien aicinātu atgriezties pie šīs atceres dienas tur, kur tā ir veidojusies. Pūpolsvētdiena ievada kluso nedēļu un tāpat kā adventa laikā mēs sagaidām Ziemsvētkus, tā šī ir diena, kas ievada Lieldienu notikumus. Šī ir atceres diena Jēzus ienākšanai Jeruzālemē. Viņš sēdēja ēzeļa mugurā un ļaudis tam no palmu zariem izklāja priekšā ceļu saucot: “Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā!”. Šī ir līksmes pilna diena, jo solītais Ķēniņš un Glābējs ir ieradies.
Continue reading →