Svētruna 27. aprīlī

Lūkas 18:1-8
Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.
“Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.”
Un Tas Kungs sacīja: “Vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?” Es jums saku: “Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”

Cik ļoti un vai mums ir nepieciešama lūgšana? Cik reizes lūgt par vienu un to pašu lietu? Vai būtu solīdi no Dieva prasīt tik daudz? Kādai jābūt lūgšanai? Ja Dievs dzird katru mūsu nopūtu, vai lūgšanai ir jābūt kaut kam vairāk kā klusai nopūtai pie sevis? Šie ir tikai daži jautājumi, kurus vismaz man pa laikam neviļus sanāk sev uzdot un uz kuriem meklēsim atbildes arī šodien. Pirmām kārtām jau vispār cik nepieciešama ir lūgšana. Šodien pasaulē lietas notiek tik strauji un ir visa kā tik daudz, ka laiks lūgšanai tad arī būtu jāiekļauj mūsu dienas plānā. Varbūt kādiem tā dzīve šeit laukos tik strauja nav kā pilsētniekiem un tas ir ļoti labi. Taču aktīviem cilvēkiem parasti vienmēr atrodas daudz svarīgu un interesantu, un neatliekamu lietu ko darīt. Un ja tā nav, tad mūsu informācijas laikmets ir visu salicis tomēr pa plauktiņiem, jo brīvie brīži pie televizora, tā jau ir ikdiena. Bet vai mūsu ikdienā ir vieta arī lūgšanai? Un cik lūgšana ir svarīga?
Continue reading →

Svētruna 20. aprīlī

Mt. 28:17-20
Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.
Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: “Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.”

Šos Mateja evanģēlija pantus mēs, kristieši, mēdzam saukt arī par Lielo Pavēli. Tie ir Jēzus pēdējie vārdi pirms aiziešanas pie Tēva. Jēzus savu misiju uz zemes ir beidzis. Vai tas var būt? Nekas taču sevišķi, Jēzum atnākot, pasaulē neuzlabojās. Kā bija ļaunuma pārņemta, tā palika. Nu jā, nesenie Lieldienu notikumi mums ir atstājuši vēsti, ka Kristus nav nonāvējams. Un ja Dievs mājoja Kristus miesā, tad varam arī droši teikt – nāvei nav varas pār Dievu. Bet ko tas mums dod šodien? Jēzus aizgāja no šīs zemes nevienu ļaundari tā arī nepieveicis. Tad nonākam pie secinājuma – varbūt viņam bija pavisam cita misija.
Continue reading →