Mateja evaņģēlijs 2:1-12

Vai Ziemsvētki ir bērnu svētki? Man šķiet, ka pilnīgi noteikti tie ir svētki visiem un it īpaši bērniem. Tāpēc, ka bērni par šiem svētkiem priecājas visvairāk. Bērni vispār priecājas vairāk, un bērni ir arī tie, kas dāvā visvairāk prieku. Un mēs taču parasti vēlam Priecīgus Ziemassvētkus!
Bērni arī vairāk, nekā pieaugušie gaida un cer uz brīnumiem. Bērni paši ir viens liels brīnums. Un atkal mēs sakām – Ziemassvētki ir brīnumu laiks.
Kas tad mums nes šo Ziemsvētku prieku un brīnumus? Man šķiet, ka mums ir tādi divi brīnumaini personāži, kurus mēs īpaši izceļam šajos svētkos.

Ziemassvētku vecītis
Viņu pazīst visās pasaules malās un katrā vietā viņu sauc drusku savādāk. Starptautiski mēs šo vīru pazīstam kā Santaklausu, kas tulkojumā nozīmē – Svētais Klauss.
Šī vīra vēsture aizsākas aptuveni 3.gs., kad Patarā, tagadējā Turcijas teritorijā dzīvoja kāds Nikolass. Viņš bija kristietis, kurš zināja, ko nozīmē dzīves grūtības. Nikolasa vecāki traģiski gāja bojā, kad viņš vēl bija ļoti jauns. Pieaudzis, viņš gribēja sagādāt prieku bērniem dāvinot viņiem dažādas dāvaniņas. Viņam patika kaut kur pakārt zeķes, kurās bija iekšā kāds kārums vai dāvaniņa.
Slavenākais Nikolasa labais darbs ir viņa dāvana 3 nabadzīgām māsām. Viņām tika nopirkts pūrs priekš kāzām un faktiski tādējādi šīs meitenes tika pasargātas no kļūšanas par prostitūtām.
Šis pats vīrs tika ievēlēts par Miras pilsētas bīskapu un viņš arī 325. gadā piedalījās slavenajā Nīkajas konsilā, kur tika aizstāvēts un doktrināli nostiprināts Jēzus Kristus dievišķums.
343. gada 6. decembrī baznīca viņu iecēla svēto kārtā. Katru gadu šī diena tika pieminēta kā Sv. Nikolasa diena, kad viņa piemiņai ļaudis dāvināja citiem dāvanas.
Reformācijas laikā tika apstrīdēta cilvēku iecelšana svēto kārtās un svētku svinēšana tādā sakarā. Protestantismā pārgājušās valstis šos svētkus nesvinēja. Izņēmums bija Holande, kurā palika stāsti par Santerklassu. Mārtiņš Luters ieteica, ka par galveno svētku objektu būtu jābūt Kristus Bērniņam, kuru Vācijā dēvja par Kris Kringle, un šis vārds ātri vien tautā iegājās kā sinonīms tam pašam Santaklausam.
Arī pats Santaklauss laika gaitā “aplipa” ar leģendām par mājām ziemeļpolā, briežu kamanām, laišanos pa skursteni utt.
Līdz ar to mēs varētu teikt, ka Ziemassvētku vecītis ir prieka sagādāšana citiem tā, kā to darīja viens labs cilvēks sen atpakaļ. Un tas var būt arī brīnumains pārsteigums.
Tomēr jo vecāki mēs paliekam, jo mazāk prieka mums sagādā vecītis. Jo vecāks kļūst cilvēks, jo vairāk viņš priecājas par maziem bērniem. Un Ziemsvētku personāžs mums visiem ir zināms ne tikai vecītis, bet arī kāds bērniņš.

Ziemassvētku bērns
Tas vecītis līdz mūsdienām ir atnācis kā skaista leģenda. Un daudzi no jums Jēzus bērniņu arī uzlūko kā šādu pašu leģendu. Pirmais – skaista pasaciņa bērniem, otrais – pieaugušajiem. Bet vai tiešām šis bērns ir tikai stāsts no aptuveni 2000 gadu senas pagātnes, kurš laika gaitā apaudzināts ar daudziem mītiem un izdomājumiem?
Protams, arī par Jēzu, tāpat kā par jebkuru citu slavenu personu, gadu laikā tiek šis tas piedomāts klāt, bet ir dažas lietas, kuras mēs šī bērniņa sakarā nevaram atstāt bez uzmanības.

Bībele
Tā pirmā lieta ir Bībele. Tā nav grāmata, kurā apkopoti visi stāsti par Jēzu, ko kādi cilvēki ir kaut kur atraduši. Tā ir dažādu rakstu izlase, kuru dievbijīgi cilvēki visu šo laiku ir sargājuši, lai tie netiktu piesārņoti ar dažādiem izdomājumiem. Šo cilvēku vienīgais mērķis ir bijis saglabāt nākamām paaudzēm šo vēsti nemainīgu, jo tā ir kaut kas ļoti svarīgs. Tātad Bībele nav teiku apkopojums, bet grāmata, kas attīrīta no teikām.

Apgalvojumi par Jēzus dievišķumu
Otrkārt, ir cilvēki, kas saka, ka ideja par Jēzus dievišķumu pieauga tikai vēlāk, kad baznīca kļuva par valsts oficiālu sastāvdaļu. Šādu versiju veiksmīgi izmantoja Dens Brauns savā grāmatā “Da Vinči kods” Tomēr tas nesaskan ar pētnieku nešaubīgu apstiprinājumu, ka piemēram Pāvila vēstules korintiešiem un romiešiem ir paša Pāvila rakstītas ap 60. gadu un tas ir vairāk kā divus gs. pirms imperators Konstantīns pasludināja kristietību par oficiālo reliģiju. Un vēstulē Romiešiem 9:5 teikts “Kristus ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen.”
Tu protams vari izvēlēties neticēt Jēzus dievišķumam, bet tu nevari teikt, ka šis dievišķums tika “piekabināts” Jēzum vēlāk.

Pravietojumi par Jēzu
Treškārt, Jēzus piedzimšana bija kaut kas, kas pilnībā sakrita ar seniem parģojumiem, jeb pravietojumiem par to, kā atnāks Glābējs pasaulei.

4000 BC: Jau pirmajiem cilvēkiem Ādamam un Ievai tika teikts, ka glābējs (Mesija) piedzims sievietei.
Tas nešķiet nekas unikāls, bet zinot dažādus mītus un teikas, jāsaka ka parasti dieva dēli pasaulē ierodas savādāk.

700 BC: Jesaja pravietoja, ka Jēzus māte būs jaunava, kura brīnumainā kārtā kļūs stāvoklī un ka Jēzus būs Dievs, kurš kļuvis par cilvēku.

700 BC: Miha pravietoja, ka Jēzus piedzims Betlēmē.

400 BC: Malahija pravietoja, ka Jēzus iees templī, kurš tika iznīcināts 70. gadā, tatad Mesijam bija jānāk pirms tam.

Tās visas ir lietas kuras mēs nevaram tā vienkārši noliegt, bet cilvēki tās vienmēr ir mēģinājuši apstrīdēt.
Un man ir atbilde kāpēc. Tāpēc, ka to pieņemot, šis Ziemassvētku bērns ir tik brīnumains, ka tam gluži vienkārši mēs nevaram noticēt. Tāpēc, ka vēsts, ko šis bērns nes sev līdzi nes tādu prieku, kādu mums gluži vienkārši ir nereāls.
Dievs nāk pie manis, lai atrisinātu visas manas problēmas? Nē, nekas tāds nav iespējams.

Atzīšos, man ir grūti priecāties par to, ko nesaprotu. Man iet arī ļoti grūti ar ticēšanu brīnumiem. Un vispār, pēc izglītības es esmu inženieris, nevis mācītājs. Man patīk pētīt, meklēt, risināt… Un tieši tāpēc es ticu Ziemassvētku brīnumam, Jēzus bērniņam, ka meklējot, pētot un risinot es atkal un atkal nonāku pie pārsteidzošā.
Ir tik brīnišķīgi svinēt svētkus, kuri ir ar dziļāku nozīmi, kā vien brīvdiena, kāda notikuma vai cilvēka atcere. Es tos saucu par īstiem svētkiem. Un šādus svētkus es gribētu novēlēt jums katram. Lai šie svētki nav tikai kārtējie “tā mēs vienmēr esam darījuši” svētki. Lai tie nav nesaprotami, teikām un tradīcijām apvīti, neko praktisku neizsakoši svētki. Lai šie nav tikai dāvanu došanas vai gaidīšanas svētki. Ziemassvētki katru gadu atgādina, ka ir kaut kas lielāks, kas aiz tā visa palicis. Tas ir kāds sens notikums, kurš šodien ir dzīvs nevis dēļ iedibinātām tradīcijām, bet dēļ nemainīgās vēsts Jēzus nāca, kā bija solīts. Viņš arī aizgāja, kā bija solīts. Un ja tas ir piepildījies, tad gan jau piepildīsies arī solītais, ka mēs visi viņu reiz arī satiksim.

Novēlu jums visiem priecīgus Ziemassvētkus un brīnumainu Jauno Gadu! Lai šie svētki jums katram atgādina par tālo pagātni un dāvā cerīgu nākotni, nevis otrādāk. Āmen!