Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs viens otru mīlam, Dievs paliek mūsos un viņa mīlestība mūsos ir pilnīga. No tā mēs zinām, ka paliekam viņā un viņš mūsos, ka viņš ir devis mums no sava Gara.
Un mēs esam redzējuši un liecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules Glābēju. Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā. Un mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.
/1.Jāņa 4:12-16/

Mēs dzīvojam 21. gadsimtā un mūsu acis ir redzējušas tik daudz. Ja ne reāli dabā, tad daudz ko paši personīgi esam redzējuši pa televizoru. Piemēram, mūsu zemi no putna lidojuma, no kosmosa, zemūdens pasauli, kā izskatās ziemeļpolā un dienvidpolā un daudz ko citu. Ir brīnišķīgi pārzināt un apskatīt visu to, ka ir ap mums apkārt.
Bet vai jums ir gadījies kādā televīzijas pārraidē redzēt Dievu? Es šeit nedomāju kādu mākslas filmu, vai multfilmu. Vai jūs gribētu Dievu redzēt? Nevis tēlaini izsakoties, bet pavisam reāli ar savām acīm? Pasaulē cilvēki visās lietās meklē pierādījumus. Pasaules rašanās teorijām vajag pierādījumus, vēstures notikumos vajag pierādījumus, lai noteiktu elektromagnētisko un dažādu citu lauku iedarbību uz cilvēku, vajag pierādījumus. Pat lai kādu zagli sodītu, tam vajag pierādījumus – kāds viņu ir redzējis, vai arī ir kādas citas pamatotas aizdomas. Un ar to pierādījumu meklēšanu noziegumos ir interesanti, ka parasti jau tiem noziegumiem nav aculiecinieku. Vai piemēram mums ir pieejami pierādījumi tam kāds izskatās zeme griezumā no kodola līdz ekosfērai, bet neviens jau neko tādu nav redzējis. Šie pierādījumi ir balstīti un aprēķiniem un dažādiem mērījumiem. Vai pavisam vienkārša lieta – elektrība. Mums ir spēcīgi pierādījumi ka tā pastāv, bet to neviens nav redzējis. Tātad, ne viss, ko mēs varam pierādīt, obligāti ir redzams.

Dievs ir acīm neredzams
Dievu arī neviens nav redzējis. Tas nav tā, ka šodien neviens nav redzējis, bet senāk tikai. Jānis savā vēstulē raksta to pašu ko evaņģēlijā – Dievu neviens nekad nav redzējis. Vecajā derībā protams ir redzams, kā Mozus sastopas ar Dievu, bet tā tomēr nav Dieva redzēšana. Tas ir līdzīgi, kā man būtu teikt, ka es esmu redzējis valsts prezidentu, jo viņš man pabrauca garām mājai. Es viņu redzēju, bet ja godīgi, pat nezinu, kurā no visām mašīnām viņš īsti bija.
Dievu ieraudzīt ir vēlējušies daudzi. Un tie nav tikai bērnudārza bērni, vai mazliet vecāki. Arī nopietni vīri. Viņi ir meklējuši šo redzamo pierādījumu. Kaut gan lielākā vairumā gadījumu tā ir pierādījumu meklēšana Dieva neesamībai. Piemēram Jurijs Gagarins, atgriezies no pirmā lidojuma kosmosā, paziņoja atklājumu, ka Dieva nav.
Par laimi, lai mēs būtu pārliecināti par Dieva esamību, mums nav jābrauc kosmosā, jo tas nav lēts prieks. Bībele nemaksā dārgi un Gideonu izdevums pat ir bez maksas un tur ir skaidri pateikts, ka Dievu neviens nav redzējis. Jāņa evaņģēlijā gan teikts, ka Jēzus viņu ir atklājis. Tātad, ka vēlieties ieraudzīt Dievu, meklējiet Jēzu.
Kas vēsturi pārzin, zin, ka Jēzu šodien atrast būtu pagrūti, tādēļ atkal varam nonākt gūtībās, atduroties pie secinājuma, ka, ja Dievs ir bijis redzamā veidā, iemiesojies cilvēkā, tad šodien viņa vairs nav. Nu tā tāda pavisam vienkārša pieeja, kā es to izskaidroju, bet tādus secinājumus daudzi cilvēki varētu izdarīt, un arī izdara.
Jānis raksta, ka lai gan Dievu neviens nav redzējis, Dievs ir pie mums, ja mēs mīlam viens otru. Tātad, Dievs nav sajūtams fiziski, bet emocionāli. Došu nelielu piemēru. Panorāmā nesen rādīja sievieti, kura ar asarām acīs priecājās par viņai svešu cilvēku atbalstu grūtā brīdī. Viņa teica: ”Es nevienu no šiem cilvēkiem neesmu redzējusi, bet sajūtu viņu mīlestību.” Vai šai sievietei kaut ko dotu tas, ka viņa savus atbalstītājus redzētu?
Katram cilvēkam gribas saņemt mīlestību, bet kas tā tāda ir. Kādi ir pierādījumi, ka kaut kas tāds eksistē. Fransuā de Larošfuko teicis: „Mīlestība – tas ir rēgs, kuru neviens nav redzējis, bet par kuru visi runā”.
Kādi tad īsumā ir tie populārākie viedokļi par to, kas ir mīlestība?

• Mīlestība ir spēcīgas simpātijas pret kādu personu.
• Astrologi uzskata, ka mīlestība ir ierakstīta zvaigznēs.
• Bioķīmiķi uzskata, ka par mīlestību ir atbildīgs noteikts mīlestības hormons — tas regulē mīlestību, prieku un kaisli. Tātad — mīlestība ir ķīmisks process.
• Dzīvesstāstu pētnieki mīlestību vērtē kā tīri romantisku izdomu.
• Etoloģijas pētnieki mīlestību uzskata par vērtīgu parādību, kas partneriem palīdz palikt kopā un uzaudzināt bērnus.

Dīvaina tā mīlestība, kuru sajūtam, pēc kuras ilgojamies, bet kuru nevaram izskaidrot. Visticamāk tam ir savs iemesls. Jānis iepriekš raksta aicinājumu mīlēt: “Mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva.” Ja mīlestība nav redzama un izskaidrojama, tad tas ir loģiski, ja tā nāk no neredzamā un neizskaidrojamā Dieva, jo “Dievs ir mīlestība” (1.Jņ.4:8)

Svētā Gara liecība
Mīlēt cilvēkus nereti ir pagrūti. Un tam ir izskaidrojums. Cilvēki ir novērsušies no Dieva, bet ja viņš ir mīlestība, tad bez viņa mīlēt ir grūti vai pat neiespējami. Tāpēc jau šeit tālāk ir rakstīts: “No tā mēs zinām, ka paliekam viņā un viņš mūsos, ka viņš ir devis mums no sava Gara” Tad, ja mums ir vēlme sniegt mīlestību, tā ir liecība tam, ka esam ar Dievu vienoti. Un tas nav no mums pašiem, bet no Dieva Gara.
Jūs varbūt teiksiet – nu jā, bet neticīgi cilvēki jau arī bieži vien sniedz mīlestību. Un jā, tā ir. Tas varbūt ir tas dievišķais, kas cilvēkos ir palicis arī esot prom no viņa. Misionārs Dons Ričardsons to aprakstījis grāmatā “Mūžība viņu sirdīs”, stāstot par mežoņiem džungļos, kuros tomēr ir arī kādas dievišķas ilgas sirdīs. Bet patiesībā mīlēt tos, kas tevi godā, ir cēli, bet tā nav pilnīga mīlestība. Es nezinu, kas būtu tie neticīgie labdari, kuri atbalstītu un rūpētos par saviem ienaidniekiem. Bet Mat.5:46 Jēzus ir teicis “Ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?” Un viņš turpat arī saka: ”Mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā!” Tā ir pilnīgi mīlestība, kas nav atkarīga no tā, ko tu saņem, bet gan ir nesavtīga sevis dāvāšana. Tāpēc jau mūsu statistika ir tāda, ka piemēram Latvijā šķirtas tiek aptuveni puse no visām laulībām. Cilvēki nav gatavi mīlestībai, kurai kādā brīdī nav atbildes, vai arī kura nekad neapnīk. Šāda mīlestība taču var sagādāt arī ciešanas, bet mēs negribam ciest. Loģiski.
Jānis rakstīja, ka Jēzus ir atklājis mums īsto mīlestību. Pēdējā lieta, par ko viņš aizlūdza pirms nomiršanas pie krusta, bija aizlūgums par tiem, kuri viņu tur piesituši un tiem, kuri par viņu ņirgājās: “Tēvs, piedodi tiem!” Šeit es sevi nespēju iedomājies tādu kā Jēzus. Man šķiet, ka tas ir kaut, kas tāds, kas nav iespējams nevienam cilvēkam. Jēzus ir gatavs mirt cilvēku glābšanai no pazušanas ellē, bet viņš par to vēl tiek izsmiets. Vecajā Derībā Ābrahams knapi saņemas sava dēla upurēšanai, kaut arī Dievs viņam to lika darīt, šeit Dievam nekas nebija jāliek, jo tur kur nav mīlestības, tur ir neiedomājams ienaids, dusmas un cietsirdība.

Glābējs Jēzus
Bez Dieva šī pasaule ir ļauna un tāda, kurā ir nepatīkami dzīvot. Bet vēl trakāk ir tas, ka tā ir dzīve, kas ved uz pilnīgu iznīcību. Jēzus ir šīs ļaunās pasaules Glābējs. Jānis rakstīja, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu par pasaules glābēju.
Vai Jēzus nevarēja glābt pasauli, pats nemirstot. Teorētiski varēja, bet praktiski, tā bija vienīgā izeja. Teorētiski tas būtu iespējams, ja Jēzus vārdus uzklausījuši, cilvēku tiem sekotu. Praktiski Jēzu mēģināja atspēkot visos iespējamos veidos, bet kad tika saprasts, ka tas nav iespējams, no viņa bija jāatbrīvojas. Bet tas nav tikai kaut kas, kas bija. Tas notiek arī šodien. Mēs nedrīkstam mācīt ka homoseksuālas attiecības ir grēks un ved uz pazušanu, jo šodien ir citi laiki un mīlestība ir jābūt iejūtīgai pret citādi domājošajiem. Mēs nedrīkstam runāt par to, ka abortos tiek nogalināti nedzimuši bērni, jo tikai šo bērnu mātes ir tiesīgas izlemt, vai viņi drīkstēs turpināt augt, piedzimt un dzīvot kopā ar mums. Baznīca tiek izsmieta par to, ka kristieši vēlas dzīvot seksuāli šķīstu dzīvi, to dalot tikai ar vienu cilvēku. Un šādi iebildumi Jēzus mācībai diemžēl ir arī pie cilvēkiem draudzēs. Vienīgie, kam Jēzus kaut ko stingri pārmeta, bija garīgie baznīcas cilvēki, kuri dzīvoja grēkā. Tie bija cilvēki, kuriem tāpēc Jēzus bija traucēklis, kas nebija vajadzīgs. Tāpat šodien baznīcās ir cilvēki, kuriem neko nedrīkst pārmest. Tādi nav visi, bet ja tu dzīvo grēkā, tev jābūt gatavam, ka uz to Jēzus tev norādīs. Nevis, lai tevi sodītu, bet lai tu no tā atbrīvotos. Diemžēl cilvēki bieži vien izvēlas pamest draudzi un dzīvot tā, lai viņus neviens nemāca un “nejaucas citu darīšanās”.
Bet kā tad ir tiem, kas nepretojas, bet paklausa? “Ja kāds apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, Dievs paliek viņā un viņš Dievā.”
Šis ir tāds spēcīgs apsolījums/apgalvojums. Tas nozīmē, ka tad tu tiec piepildīts ar mīlestību, jo Dievs ir mīlestība. Tad tu vari iegūt to, pēc kā patiesībā mēs katrs ilgojamies – patiesu mīlestību. Tikai jautājums varētu būt, ko tad īsti nozīmē apliecināt, ka Jēzus ir Dieva Dēls. Tas izklausās vienkārši un tā tas arī ir, tikai praktiski tas nozīmē 3 soļus.

1.Apliecināt sirdī. Tas nozīmē sev pašam atzīt Jēzu par Dievu, kurš tevi vēlas Glābt un būt attiecībās ar viņu. Praktiski, tas varētu brīdis, kad tu apzinies, savu grēcīgumu un to, ka tev vajag Jēzu. Tev ir vajadzība pēc Jēzus izlietām asinīm un viņa dāvātās dzīvības, baudot Kunga piemiņas mielastu.

2.Apliecināt ļaužu priekšā. Tas nozīmē: “Klausieties! Es esmu dzirdējis, ko Jēzus māca un piedzīvojis, ka tas ir labs, man nepieciešams un vienīgais, kas mūs ikvienu var izglābt no pazušanas, tāpēc es turpmāk sekošu viņam.” Līdzīgi kā to darīja Jānis, Pēteris, Andrejs, Toms un citi apustuļi, stāstot par Jēzu citiem, lai šī vēsts aizsniegtu ikvienu. Praktiski tas nozīmē tapt kristītam un liecināt par Kristu.
3.Apliecināt ar saviem darbiem. Mūsu labie darbi nav tie, kas mūs glābj, bet tie apliecina Glābēju Jēzu. Jēkaba vēstule mūs māca: “Topiet par vārda darītājiem, nevis tikai klausītājiem, kas sevi pieviļ”. Praktiski tas nozīmē pievienoties draudzei un iesaistīties kalpošanas darbā.

Dievs ir mīlestība – sajūtams
Mēs Dievu nevaram redzēt, bet sajust varam, dažkārt visai spēcīgi. Dieva mīlestība ir tā, kas liek mums tiekties pēc viņa. Mīlestība ir attiecības un, lai tās būtu pilnīgas tai jābūt abpusējai. Mēs Dieva mīlestību sajūtam, bet vai viņš sajūt tavējo? Ja kāds saka: “Nu dziļi sirdī es jau Dievu mīlu,” tas nozīmē tikai to, ka esmu savu mīlestību dziļi sirdī iesprostojis. Jānis raksta “Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā.” Palikt mīlestībā uz Dievu un uz cilvēkiem, nozīmē palikt ar Dievu. Un patiesībā šie vārdi saka vēl vairāk – tas nozīmē ielaist Dievu sevī. Tāpēc viņam ir svarīgas tavas attiecības ar kaimiņiem – labajiem un ļaunajiem. Pat ja kāds no cilvēkiem ar kuriem tev regulāri jāsatiekas ir lielākais no visiem iedomājamiem ļaunumiem, viņu izmainīt var tikai šī patiesā Dieva mīlestība. Šādus cilvēkus mums ar savām pamācībām mainīt nav iespējams, bet, ja tu viņus nemīli, tad tu ierobežo Dieva mīlestību, kura ir tevī. Tas nozīmē ierobežot Jēzu un tas nozīmē, nevis apliecināt, bet aizliegt.
Mums nav viegli mīlēt, tas tiesa. Tāpēc pats svarīgākais, ir būt ciešās attiecībās ar mūsu Glābēju Jēzu pašiem, lai tā mīlestība, kas jums dāvāta, būtu pilnīga. Tad Dievs būs sajūtams gan tev, gan taviem apkārtējiem.

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas. (1.Kor.13:4-8a)