Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!
/Habakuka 3:17-18/

Šis būs apkopojošs noslēgums Habakuka grāmatai. Atgādināšu, ka Habakuks ir viens no Bībelē atrodamajiem mazajiem praviešiem. Par mazo pravieti viņu dēvē tādēļ, ka Dievs caur Habakuku, tāpat kā caur citiem “mazajiem” praviešiem ir vēlējies cilvēkiem pavēstīt vienu, bet pavisam konkrētu lietu. Habakuks nāk pie Dieva ar sūdzību par to, ka visapkārt valda ļaunums un nav nekāda labuma būt taisnīgam, jo apkārt nevalda taisnība. Ļaundari un grēcinieki, dzīvo cepures kuldami, bet “godīgie” cilvēki dabū ciest.
Dievs atbild Habakukam un apsola, ka viņš tiesās tautu par viņas darbiem, bet Habakuku tas satrauc. Jo kā nu ne – sods ir tautas iznīcināšana, bet viņš pats ir viens no šīs iznīcināmās tautas. Tomēr Habakukam Dievs dod cerību – taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ. Būtībā tas nozīmē, ka taisnais būs nevis tas, kurš būs sadarījis mazāk grēkus par citiem, bet gan, kurš ticēs. Taisnais būs tas, kurš pieņems to, ka arī viņš nav bez grēka un, ka arī viņam Dieva priekšā pienāktos dusmas un sods. Taisnais būs tas, kurš apzināsies, ka tikai Dievs pats var mani apžēlot, citiem vārdiem, tas, kurš uzticēsies un ticēs viņam.
Tā ir lielā ticības tēma, kuru Dievs mums pauž no Habakuka grāmatas. Jaunajā Derībā to atkārtoti redzam Pāvila vēstulēs, caur kurām Dievs izskaidro vēl detalizētāk, kāda ir patiesa ticība. Ka tā nav no darbiem, lai neviens nelielītos.
Nez vai pavisam droši var apgalvot, ka Habakuku iepriecināja Dieva atbildes, bet tās pavisam noteikti nomierināja un deva cerību. Trešā nodaļa, kuru apskatīsim šodien, ir slavas dziesma Dievam. Tā ir Himna ticībai. Tā patiešām ir dziesma, vienīgi mūsu tulkojumā tā jau ir zaudējusi pantmēru. Mūzika bieži vien mums ir tā, kas palīdz atbrīvoties no stresa, bet ja cilvēks rada kādu dziesmu, tad tam ir īpašs sirds stāvoklis, jeb emocionāls aizskāriens. Mēs Latvijas valsts atjaunošanas brīdi atceramies arī kā dziesmoto revolūciju. Dziesma parāda cilvēka spēku un bieži vien arī to, kas patiesībā ir cilvēkā. Un šī ir Habakuka dziesma.

Dievs apžēlojies.
Šī ir pravieša Habakuka dziedamā lūgšana.
Kungs, es dzirdēju Tavu vēsti, mani māc bailes Tavu darbu priekšā. Gadu plūdumā īsteno Savu darbu un dari to gadu plūdumā arī visiem zināmu un skaidri saskatāmu! Dusmās atceries arī apžēlošanu! (Hab. 3:1-2)
Šī dziesma nav Habakuka priekšnesums vai upuris Dievam. Tā ir lūgšana. Lūgšana, kurā šis pravietis atzīst, ka viņš ir saņēmis Dieva atbildi. Viņš atzīst, ka viņam ir bail par to, kas nāks. Viņš atzīst, ka Dieva apsolījumi piepildās un ka tas, kas viņam solīts arī tomēr tiks īstenots. Tā ir realitātes sajūta un baiļu sajūta vienlaicīgi.
Kāda jums ir sajūta, ja es saku, ka Jēzus nāks atkal drīz? Un kāda ir sajūta, ja šis “drīz” varētu būt jau pēc desmit minūtēm? Vai tā ir realitātes sajūta, vai baiļu sajūta. Vai tāpat kā Habakukam – abas sajūtas kopā “Es esmu dzirdējis, ko tu darīsi ar šo pasauli, Dievs, un man ir bailes.” Arī es taču esmu viens no šīs iznīcībai noliktās pasaules, tāpat kā Habakuks bija viens no iznīcībai lemtās tautas. Tas ir diezgan baisi.
Bet varbūt tev nav ne vienas, ne otras sajūtas. Varbūt tu domā, ka Dievs iespējams tikai ir tos cilvēkus drusku pabaidījis, bet viņš taču tos neiznīcinās. Jo viņš taču ir mīlestības Dievs. Bet mīlestībai ir kāda interesanta izpausme, tā ienīst pārestību. Ja esat redzējuši, kā kādreiz savā starpā viens ar otru cīnās nikni suņi, tad viņus nav iespējams ar vārdiem izšķirt, un ja nav vēlēšanās redzēt kādu no viņiem nokostu, tos ir jāizšķir visiem iespējamiem līdzekļiem. Un tad pietiek uzgāzt viņiem kādu spaini ar ūdeni. Tas, ka šie suņi tika izmērcēti, nenozīmē, ka netika mēģināts viņus pierunāt beigt ķīviņu bez ūdens izliešanas. Ar šo ilustrāciju es gribu teikt, ka tas, ka mēs no Dieva nesaņemam reāla soda vietā tikai brīdinājumu, nenozīmē, ka viņš mūs nebrīdina. Dievs ir mīlestības Dievs tāpēc vien, ka viņš brīdina cilvēkus atgriezties no ļaunajiem darbiem jau veselus 2000 gadus. Jebkura mūsu pacietība būtu beigusies, jau brīdī, kad glābšanai sūtītais Dēls tika sagūstīts. Bet Dievs savu Dēlu ļāva ne tikai sagūstīt, ne tikai nežēlīgi spīdzināt, bet pat piespriest viņam nāves sodu pie krusta par to, ka viņš atļāvies brīdināt. Gadu plūdumā Dievs dara savu darbu, dzied Habakuks. Tas ir skaidri saskatāms. Vai jūs savā dzīvē varat redzēt viņa darbu? Tas parasti ir lielāks, nekā mēs varam saskatīt.
Pasaules vēsturē ir dzimušas impērijas ar vēlmi valdīt pār visu pasauli (kā Dievs), bet visas tās ir tikušas iznīcinātas. Šodien daudziem gribas domāt, ka mūsu Rietumu kultūra ir visattīstītākā un tādējādi mēs varam kontrolēt pasauli, bet es saku – jau pavisam drīz Rietumu pasauli kontrolēs citas kultūras. Mēs saprotam, ka viss notiek pēc viņa plāna, bet šai plānā ietilpstam arī mēs, tāpēc arī mums šodien ir vajadzība pēc apžēlošanas.

Dievs ir varens.
Dievs brīdina un patiesībā ikviens brīdinājums ir žēlastība, tikai to ir grūti tā saprast. Lai to saprastu, mums ir jāraugās atpakaļ vēsturē. Šāds atskats ir lielākā daļa no Habakuka dziesmas.
Dievs uzsāka Savas gaitas no Temanas, Svētais no Paranas kalniem. Viņa godība apklāja debesis, visa zeme bija pilna Viņa slavas. Viņa mirdzums izlaužas un laistās kā saules spožums, gaismas stari nāk no Viņa rokām, tur slēpjas Viņa vara. Viņam pa priekšu iet mēris, un Viņam pa pēdām seko sērgas karstums. Kad Viņš apstājas, sakustas zeme; kad Viņš raugās uz tautām, tad tās krīt bailēs; kalni, kas no mūžības pastāv, pēkšņi sabirst drumslās, pakalni, kas bijuši jau no pašiem pirmajiem laikiem, saplok un izlīdzinās; Viņš iet ceļus, kādus Viņš jau reiz mūžībā gājis. Es redzu Kušana teltis postā un vēroju, kā plivinās vējā Midiāna telšu pārklāji. Vai pret upēm, ak, Kungs, ir iedegusies Tava bardzība vai Tavas dusmas pret ūdeņiem un Tevi pārņēmusi nepatika pret jūru, ka Tu sēsties, lai trauktos uz priekšu Savu zirgu vilktajos uzvaras nesējos braucamos ratos? (Hab.3:3-8)
Šis dziesmas teksts, kā jau tas dziesmās pierasts, nelīdzinās vēstures grāmatu nodaļām, bet tas stāsta par Izraēla tautas lielāko notikumu – izvešanu no verdzības. Izredzēšanu, vadīšanu un aizsardzību. Šī dziesma ir par to, kā Dievs nāca pie tautas no Sinaja kalna, kā Mozum mirdzēja seja, nonākot no Dieva tuvuma. Tā tāsta par sodu Ēģiptes zemei, par vadību, uzvarot ienaidniekus. Tā stāsta arī par to, ka Dievs valda gan pār upēm, gan jūrām. Habakukam ir zināms šis paaudzēs pārstāstītais Dieva Stāsts, kā Dievs pašķīra jūras ūdeņus, lai ļautu izbēgt Israēlam no saviem vajātājiem. Viņam zināms arī tas, kā ar šiem pašiem ūdeņiem ienaidnieks tika iznīcināts. Tāpat viņam zināms, ka nākamai israēliešu paaudzei Dievs šo brīnumu atkārtoja, apturot Jardānas upes ūdeņus. Habakuks to zin, bet viņš neko no tā nav piedzīvojis savā dzīvē.
Bībele mums stāsta par to, ko Dievs jau ir darījis cilvēku atbrīvošanas sakarā, bet mēs jautājam: “Kāpēc es neko tādu neesmu piedzīvojis? Kāpēc es nevaru staigāt pa ūdens virsu? Kāpēc es neesmu ticis brīnumaini dziedināts, vai kāpēc es pats nevienu nevaru izdziedināt? Kāpēc Dievs nedara brīnumus šodien un krīzes laikā nepaēdina mūsu tautu ar diviem maizes kukuļiem?” Un ja arī mēs šodien dzirdam, vai lasām par šādiem brīnumainiem darbiem, tad tie nav notikuši ar mani. Habakuks nekādus brīnumus savā dzīvē nav piedzīvojis, vismaz par to viņš neko nestāsta. Viņš ir piedzīvojis vien grūtības un bēdas. Tomēr viņš zin, ka Dievs ir darbojies ar visu savu spēku, jo tās ir lietas, kas redzamas, skatoties pagātnē. Un ja šodien domājam kaut vai par pasauli, kāda tā ir – cik varenam un spēcīgam un neiedomājamam ir jābūt tās radītājam? Tam ir jābūt Dievam, kuram viss ir pa spēkam.
Tavs spodrais loks ir šaušanas gatavībā, bultu soma ir bultu pilna. Tu skaldi zemi, ka no tās dziļumiem rodas strauti. Kad kalni Tevi ierauga, tiem paliek bail, tie trīc, un ūdeņi gāžas no mākoņiem, jūra paceļ savu dziļumu balsi, tā krāc un augstu pret debesīm paceļ savas rokas. Saule un mēness paliek stāvam savās mājvietās, kad liesmo Tavas lidojošās šautras un mirdz Tavs spīguļojošais šķēps. Dusmās Tu pārstaigā zemi, bardzībā Tu samin svešas tautas. (Hab. 3:9-12)
Dievs ir cīnītājs. Daudzi viņu iedomājas kā vecu nevarīgu večuku, vai lidojošu veģetāriešu laumiņu, kas piesit ar nūjiņu un piepilda visas vēlēšanās. Dievs ir reāla persona un viņš reāli darbojas reālā pasaulē, kas ir ļaunuma pilna, nevis pasaka no krāsainas bilžu grāmatas. Viņš cīnās par savu tautu, un Habakuks to zin, kaut arī neko tādu viņš savā dzīvē nav piedzīvojis. Un mani ļoti uzrunā šie nākamie panti:
Tu dodies uzbrukumā, lai izglābtu Savu tautu, lai izglābtu Savu svaidīto; Tu notriec jumtu bezdievīgā namam un atsedz pamatus klintij, uz kuras tas celts. Tu satriec ar Savām bultām viņu vadoņu galvas, kuri traucās šurp kā vētra, lai man uzbruktu, un gavilēja pārliecībā, ka viņi mani nabagu varēs mierīgi aprīt manā vienkāršajā paslēptuvē. Tu staigā ar Saviem zirgiem pa jūru, tur brāžas un šalc varenas ūdeņu plūsmas. (Hab. 3:13-15)
Dievs dodas uzbrukumā nevis, lai kādu sakautu, bet lai glābtu savējos. Šodien ik pa laikam izskan diskusijas par to – bērnus vajag pērt, vai tomēr nē. Es domāju ka nereti šeit grūti nonākt pie kāda kopsaucēja, jo ar pērienu katrs saprot kaut ko citu. Un noteikti attiecībā pret zēniem vai meitenēm arī tur ir kādas atšķirības. Bet es atceros šādā diskusijā kādu Latvijā populāru cilvēku stāstām, ka viņam reiz dēlēns izdomājis interesantu spēlīti – skriet pāri ielai, lai paspētu pa priekšu mašīnām. Un viņš teica, ka tas gan nācies vilkt laukā siksnu. Vai šāds pēriens ir uzbrukums, jeb cenšanās pasargāt? Kad mums tiek nodarītas sāpes, tā varētu būt arī Dieva aizsardzība. Mēs varbūt no neredzam šodien, bet tāpat kā Habakukam mums ir zināms, ka Dievs sargā savējos visādos veidos.
Kad es to dzirdēju, nemiera trīsas izgāja caur manu miesu, un manas lūpas nodrebēja, atskanot balsij. Nāves bailes pārņēma mani, kaulos kļuva sajūtams ļenganums; es trīcēju visā savā ķermenī it kā savas bojā ejas stundā, bet man mierīgi ir jānogaida līdz nelaimes piemeklējuma dienai, kamēr pienāks klāt tā tauta, kas mums uzbruks. (Hab. 3:16)
Ko šeit Habakuks saka? Es trīcu un drebu, un man raustās valoda, un pārņem šausmas, kad iedomājos to vien, ka man valsts varētu būt kādas austrumvalsts kolonija. Man pat bail par to domāt, un tas ir prātam nesagremojami. Tomēr man ir jāsaglabā miers un jāraugās, kā šī nelaimīgā stunda mūs pārņem, jo tas brīdis tuvojas.

Tikai uz Dievu varam paļauties.
Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! (Hab. 3:17-18)
Viens no brīnišķīgākajiem pantiem Bībelē. Varbūt pirmā brīdī šķiet, kas gan tur brīnišķīgs? Katra zemnieka murgs. Tūlīt svinēsim ražas svētkus, un mēs taču lūdzam un ceram uz pilnām klētīm. Bet šeit tas nozīmē, ka šī lūgšana skan: “Pat ja man visus kartupeļus līdz pēdējam apēdīs Kolorado vaboles, un visu labību nokapās krusa, un visu lielo ābolu ražu noēdīs tārpi un kaimiņu puikas, un visu pārējo, kas dārzā, aiznesīs nakts ciemiņi, es tomēr slavēšu Dievu”. Vai kādiem, kas sen jau dārzos neko neaudzē: “Pat ja valsts vispār atcels pensijas kā tādas, es pateikšos Dievam.” Par ko? Par to, ka man nav ko ēst un iespējams nekad vairs savā dzīvē neredzēšu kāds izskatās pieclatnieks? Ir ļoti viegli slavēt un priecāties, kad dzīvē viss notiek jauki un skaisti. Kad meklē darbu, un tev piedāvā tādu, kur maz jāstrādā, bet daudz maksā. Kad gribas ēst, un kāds uzaicina pusdienās. Kad jāmaksā rēķini un pēkšņi kāds atdod parādu. Ir viegli gavilēt šādos brīžos. Taču Dievs ir ielīksmots nevis tad, ka viņš tiek slavēts par to, ko viņš dara, bet gan par to, ko viņš ir darījis un ko darīs. Vecākiem domāju ir patīkami dzirdēt savus pieaugušos bērnus sakām: “Paldies, mammu, ka tu man spiedi iet tajā mūzikas skolā. Es tā dēļ šodien varu būt citādāks” Un varbūt mēs labi atceramies, ka šis pats bērns pirms dažiem gadiem bija solījies mūzikas skolu uzspridzināt un to klarneti likt stabulēt pašai.
Mūsu dzīves līnija nav augšupejoša taisne. Tā ir līkne, kura pat tad, ja jūs dzīve ir novedusi kādā ielejā, reiz vedīs atkal uz augšu. Un pat ja šai dzīvē tā nebūs, tad es slavēšu Dievu par to, ko viņš ir darījis. Ka viņš ir izvilcis mani no bezcerības bezdibeņa, kurā es būtu, ja šajās bēdās un grūtībās, man nebūtu Dievs, kuram uzticēties. Mateja ev. 11:28 Jēzus saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Jēzus šeit nerunā par fizisku dziedināšanu, bet gan atvieglojumu dvēselei. Kāpēc gan tā? Tāpēc, ka fiziski dziedinātam cilvēkam tāpat reiz būs jāmirst, bet pazudusi dvēsele būs mirusi mūžam. Pirms tam Jēzus norāja pilsētas, kur viņš bija darījis daudz vairāk brīnumus, nekā citur, bet kur ļaudis dzīvoja grēkos arvien tālāk. Īstais Dieva brīnums nav vingras locītavas, pilns vēders vai veselība, bet gan mūžīgā dzīvība. Tos fiziskos brīnumus var darīt arī ārsti un kādai izpalīdzīgi cilvēki, bet kurš cits var dāvāt dzīvi mūžībā? Tikai Jēzus, jo tikai viņš ir pats piecēlies no mirušajiem. Tas ir tas, ko Dievs ir darījis un par ko vien mēs varam šodien gavilēt viņam.
Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani. – Nodziedāt stīgu mūzikas instrumenta pavadībā. (Hab. 3:19)
Vai esat bijuši kādreiz kalnos. Es domāju nevis Sniedzēnkalnā vai Gaiziņā, bet īstos kalnos. Es tādos kalnos esmu bijis vairākkārt un tur reiz novēroju dīvainu skatu. Tur bija tāds klints paaugstinājums, kurā bez speciāla aprīkojuma būtu grūti uzrāpties. Bet tur augšā gulēja aitas. Varbūt jums arī gadījies redzēt ka šie lopiņi kādreiz ir uzrāpušies, šķietami visneaizsniedzamākajās vietās. Mūžīgā dzīvība šķiet tik nereāla lieta, bet Dievs tevi var darīt par vienu aitu vai kazu. Nevis tādu kas blēj un neko nejēdz, tādi jau mēs esam tāpat. Viņš tev, kā kalnu kazai, ļaus aizsniegt to virsotni, kur tu gribētu nokļūt, bet kas šķiet tik neiespējama. Ja tu lasot Bībeli, vari rast sevī ticības spēku, redzot kā Dievs ir reiz darbojies, tad tur vari redzēt arī to, kā viņš darbosies. Viņš rādīs tavu ceļu un vadīs tevi. Uzticies viņam!
Habakuks ir atstājis aicinājumu, šo trešo grāmatas nodaļu, nevis lasīt, bet nodziedāt mūzikas instrumenta pavadībā. Šī nav dzeja, ko nodeklamēt, bet gan lūgšana, ko izdziedāt. Mūsu tautas lūgšana arī ir dziesma “Dievs, Svētī Latviju.” Atkal atgūstot mūsu valsts neatkarību, mūsu ausīs arī bija dziesma – lūgšana: “Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai.” Un katros dziesmu svētkos sirdij liek ietrīsēties: “Dievs dod mūsu tēvu zemei…” Tad, kad mēs esam satraukuma pilnos brīžos, tad top šādas lūgšanas. Kad satraukuma nav un no Dieva attālinamies, tad tās kļūst par tādām latviskām dziesmām. Mācītājs Elmārs Pļaviņš ir kapelāns, kurš dodas pie karavīriem gan uz Irāku, gan Afganistānu. Viņam reiz kāds komandieris teicis, ka šeit vīriem vajadzīgs Dievs, jo šeit visi tic.
Grūtības uz smagus brīžus mums dažkārt iespējams vajag, lai mēs beidzot varētu pacelt savas acis uz augšu un ieraudzītu, ka es un mani, kaut vai 80 dzīves gadi, nav viss ap ko pasaule grozās. Bet tā tomēr grozās un kaut kas, kas noteikti neesi tu, to satur. Nav nekā vērtīgāka, kā uzticēt sevi tam, kurš uztur pasauli uz kuras esi arī tu. Bez Dieva, šī pasaule jau sen pati sevi būtu iznīcinājusi, bet tā tiek saudzēta tevis dēļ. Tomēr tā nepastāvēs mūžīgi. Cilvēks var pastāvēt tikai pie mūžīgā Dieva, un Jēzus ir tas kurš kliedēdams Dieva dusmas, par tavu grēku daļu šai pasaulē, dod izlīgšanu Dieva priekšā. Seko viņam, pat ja šodien uz zemes viņš nav redzams! Tāpat kā Habakuks ticēja paša acīm neredzētajam, jo no ticības taisnais dzīvos.