Viņš ir neredzamā Dieva attēls, visas radības pirmdzimtais, jo caur viņu ir viss, kas radīts gan debesīs, gan virs zemes – redzamais un neredzamais. Vai tie ķēniņu troņi, valdīšanas, varas un spēki – visas lietas ir radītas caur viņu un viņā. Viņš ir pirmais no visiem un visas lietas ir dibinātas viņā – viņš ir savas miesas, Baznīcas galva, sākums, pirmdzimtais no mirušajiem, lai visā viņš būtu pirmais, jo Dievam labpatika, ka visa pilnība iemājo viņā.
/Kolosiešiem 1:15-19/

Ziemsvētku laiks mums faktiski sakrīt ar Jaunā Gada sākšanos arī kalendārā. Un Jaunais Gads ir laiks, kad cilvēkiem gribas pieņemt kādus svarīgus lēmumus. Viens no tiem varētu būt “Nākamgad es noteikti būšu labāks!”. Vai arī: “Nākamgad es atmetīšu smēķēšanu”…
Kāds zēns savam tēvam uzdeva atrisināt atjautības uzdevumu: “Baseina malā sēž 3 vardes. Tad viena izdomā, ka lēks iekšā baseinā. Cik vardes palika baseina malā?” Tēvs pietēlojot, ka atbilde viņam sagādā grūtības, nedaudz padomāja un teica: “Divas!”. Tomēr zēns ieteica noklausīties uzdevumu uzmanīgāk, jo atbilde bija nepareiza. Tad tēvs saprata un teica: “Neviena, jo tad pārējās arī ielektu līdzi.” Tomēr arī šī atbilde nebija pareiza. “Nē, tur sēž 3 vardes, jo tā viena tikai izdomāja, ka jālec, bet palika sēdēt tur pat.”

Vai šis stāsts mums neatgādina kādus apņēmības pilnus Vecgada vakarus? Vai varbūt jūs jau esat atmetuši ar roku tam, lai šai vakarā kaut ko lielu apņemtos, jo tas tāpat nekad neizdodas. Priekš kam tad sevi mānīt? Bet vai tiešām ir tā, ka mēs tur neko nevaram darīt, ka ja nu mums neizdodas sasniegt lielās lietas, ko ieceram vai nu Vecgada vakarā, vai jebkurā citā dienā, tad nav vērts sevi mānīt? Patiesībā tas jau izklausās pēc diezgan nožēlojamas bezcerības.
Šī rakstu vieta no vēstules Kolosiešiem mums atkal atgādina par to kas ir visas pasaules, tātad visas mūsu dzīves centrā. Kas ar tas ap ko grozās visi mūsu sapņi, plāni, idejas, mērķi un cerības. Šī rakstu vieta stāsta par Viņu. Viņu, kura dzimšanas dienu mēs tik tikko jau nosvinējām. Kurš, kā te teikts, ir visas radības pirmdzimtais. Kurš visā ir pirmais! Kura vārds ir Jēzus.

Kas es esmu?
Bet ja Jēzus ir tas, kurš ir manas dzīves centrā, kur esmu es pats? Vai tiešām viņš ir atņēmis man manu paša dzīvi, tā ka man vairs pār to nav nekādas teikšanas? Kas Dievam esmu es? Kas vispār es esmu? Šis ir jautājums, kuru iespējams mums ir sev bail pat tā atklāti uzdot. Šodien, kad kosmoss ir izpētīts tālāk, nekā mēs spējam tā vienkārši iedomāties, kad cilvēki pazīst galaktikas, kuras no zemes ar neapbruņotu aci nemaz nevar redzēt, mēs saprotam cik niecīgi mēs patiesībā esam. Varbūt par to labāk nedomāt un mēģināt šo jautājumu pārvērst tādā kā jokā. Pirms dažiem mēnešiem mūsu valsts prezidents kādā radioraidījumā teica: “Šo jautājumu vajag uzdot ik pa brīdim – tajā brīdi, kad ir šaubas, tajā brīdi, kad ir jāizšķiras. Ja personiskā attieksme un personiskais mērķis ir ļoti būtisks, lai pildītu jebkuru pienākumu, ne tikai valsts prezidenta pienākumu”. Šis Zatlera kunga jautājums visai ātri tika pārvērsts jokā un karikatūrās, kuras patiešām bija smieklīgas. Kur prezidents stāv un brīnās: “Kas es esmu?”. Bet domāju, ne jau neziņa par savu jaunieņemto amatu bija prezidenta jautājuma pamatā. Šis ir viens liels jautājums.
Jaunāki cilvēki zinās tādu slavenu inteliģentās rokmūzikas grupu R.E.M., kuras līderis Maikls Staips saka: “Mēs klumpačojam vairāk – kulturāli, politiski, garīgi – vairāk, kā varu iedomāties visos iepriekšējos gadsimtos. Ir smagi iedomāties, ka tik daudz cilvēku ir apjukumā par to, kas viņi ir, kādi ir viņu sapņi, cerības, tiekšanās un vēlmes, un kurš rausta viņu aukliņas”
Slavens mūsu mūziķis un joku plēsējs Andris Freidenfelds reiz kādā radiopārraidē izteicās, ka par dzīves jēgu labāk nevajag sākt domāt, jo tad jau uzreiz var sajukt prātā.
Ievērojamais 19. gadsimta angļu vēsturnieks un sociologs Arnolds Toinbijs, kurš īpaši strādāja pie civilizāciju pētīšanas saka, ka no 21 vislielākajām civilizācijām, kas dzīvojušas uz šīs planētas, modernie rietumi ir vienīgā, kurai nav un kura nemāca saviem cilvēkiem atbildes uz jautājumu “Kāpēc mēs dzīvojam?”.
Interesanti, ka grāmata, kura gājusi cauri visām šīm civilizācijām arī šodien mums šo atbildi dod. Tā saka, ka mūsu mērķis ir slavēt Jēzu. Mūsu vieta ir pie Jēzus. Mūsu cīņas ir par Jēzu. Mūsu garīgums ir Jēzū. Mūsu Dievs ir Jēzus. Mūsu prieks ir Jēzus… Tikai paliek jautājums, vai mēs esam gatavi saņemt atbildi. Šis gadsimts ir slavens ar to, ka cilvēka prāts ir tas, kas ir īpaši izvirzījies pasaules centrā. Pēdējo 100 gadu laikā tehnoloģiju un izgudrojumu jomā ir noticis tik milzīgs lēciens, ka tādam ierindas cilvēkam pat grūti izsekot visam, kas atkal un atkal tiek atklāts un uzlabots. Visām dzīves situācijām ik dienas tiek piemēroti uzlabojumi. Viss tiek pārvērsts jaunā kvalitātē. Kur kādreiz bija zirgs ar ratiem, tur drīz būs auto, ko darbināsim ar tīru ūdeni. Kur kādreiz bija miris cilvēks tur tagad ir dažādi implanti, protēzes, mākslīgā niere vai speciāli medikamenti. Bet tur, kur kādreiz bija mērķis dzīvei tagad ir… viskautkas un nekas vienlaicīgi.
Ja Jēzus ir visas pasaules centrā, tad kāpēc šodien tur ir zinātne? Varbūt tāpēc, ka tā ir daļa no viņa darbiem? Cilvēki šodien saka, ka kristietība un zinātne ir nesavienojamas lietas, bet tad mums jāaizmirst par tādiem cilvēkiem, kāds bija Īzaks Ņūtons vai Džeimss Preskots Džouls, kura vārdā šodien saucam enerģijas, siltuma un daba mērvienību un kurš savulaik, kopā ar 717 citiem zinātniekiem parakstīja deklarāciju ar apstiprinājumu, ka zinātne, kas nostājas pret Svētajiem Rakstiem nav vēl līdz galam izzināta. Ja mēs sakām, ka šodien taču cilvēks valda pats sevi jo ir sevi izpētījis jau gēnu līmenī, tad mums jāaizver acis, ja kādreiz veikala plauktā ieraudzīsim Francisa Kollinsa grāmatu “Dieva valoda”. Francis Kollins šobrīd vada cilvēka genoma izpētes projektu un ir pirmais kurš sakārtojis cilvēka gēnu secībā. Un iespējams, ka tā nav nejaušība, ka proteīnu šūna laminin, kas satur kopā ikvienu šūnu cilvēka organismā, ir tieši krusta formā veidota. Tā atgādinot mums, kas ir tas, kurā ir visas lietas. Jo caur viņu un viņā visas lietas ir radītas. Tas ir tas, kādi mēs esam.

Kas es varu būt?
Bet ir jau arī tā, ka atziņa par to, kas es esmu varenā Dieva priekšā, arī var būt tā, kas iedzen tādā kā apātijā. Nu ko tad nu es…, vai tad es maz ko spēju…, Dievs jau tāpat visu valda un pārredz…, kāda jēga kaut ko plānot…, viss jau notiks kā jānotiek, savā gaitā…, Dievs jau gādās.
Šais Bībeles pantos mums teikts, ka Dievam labpatika, lai viņa pilnība iemājo Jēzū un, ka Jēzus ir draudzes galva. Tas nozīmē, ka Dievam cilvēks un viņa darbošanās ir tik svarīgs, ka viņš sūtīja Jēzu, lai šis darbs būtu sekmīgs. Ja tā tēlaini varam teikt, tad draudze ir miesīgs ķermenis un Kristus ir šī ķermeņa prāts, jeb intelekts, ar kuru veiktās darbības ir loģiskas, mērķtiecīgas un precīzas, pat instingtīvas.
Jāņa ev. 6:48 Jēzus saka: “Es esmu dzīvības maize!”. Tas ir tas ēdiens, kuru baudot mēs apklusinām nevis sava vēdera, bet prāta burkšķēšanu. Tā ir maize, kas dod šai dzīvībai jēgu. Tā ir mūžības maize, kuru baudot mums nav jābēdājas, ka atkal viens gads ir aizritējis, bet gan, ka vēl viens gads ir pagājis, kurā Tas Kungs mani ir pabarojis.
Tikko varējām vērot gadskārtējo balvas “Latvijas lepnums” pasniegšanu. Un tas bija atkal viens labs atgādinājums mums, ka ne vienmēr teicienam “Aklais aklam ceļu rāda” ir ironiska pieskaņa. Ne vienmēr tāds, kam bail no ūdens, nespēs izglābt ledainā ūdenī slīkstošu. Ne vienmēr 16 gadīgai meitenei pietrūks drosmes uzbrukt slepkavai. Ne vienmēr pensionārēm, kuras pašas skaita katru santīmu, nebūs iespējams palīdzēt citiem. Tas racionāli domājot liekas neiespējami, un arī šīs “Latvijas lepnuma” kundzes Antoņina un Valentīna par sevi runā nelabprāt, jo savu darbu viņas darot Dieva godam, negaidot atlīdzību un pateicību. Un nav arī jāzina vairs nekas smalkāk par to, kā šīs sievietes to spēj. Jēzus arī bija it kā neveiksminieks, kurš tikai gaidīts kā mesija, bet “izgāzās” un tika nonāvēts, atstumts no troņa. Mēs savā valstī esam vairākkārt gaidījuši šādus mesijas, bet viņi ir izgāzušies un mēs jau tos droši vien esam aizmirsuši. Jēzus tuvākie mācekļi pēc tam, kad Jēzus viņus atstāja, negāja meklēt kādu labāku darbu vai citu mesiju. Viņi Jēzum veltīja visu savu dzīvi, darot Viņa darbus.
Un ja mēs šodien pirms jaunā gada, visā valstī runājam par krīzi, un baidāmies kaut ko lielu plānot vai uzsākt, tad tā patiešām ir krīze. Mūsu valstī nav ekonomiskā krīze. Lielveikalu autostāvvietās automašīnu apjomi nesarūk. Degvielas cenas ir nokritušās teju par par 30 santīmiem litrā, bet cilvēki krīt izmisumā, kad runā par to, ka tiks pielikts nodoklis 4 santīmi. Tāpat arī citur pasaulē – interneta lielveikals Amazon ir paziņojis, ka šī brīvdienu sezona ir bijusi veiksmīgākā visas pastāvēšanas vēsturē.Krīze ir uzskatīt šo visu par krīzi. Cilvēki ļoti labi un ātri aizmirst Dieva dotās svētības. Apustulis Pēteris bija zvejnieks, kas tā sev pelnīja iztiku ar diezgan smagu darbu. Kad kādu dienu neķērās zivis, viņam tā šķita krīze. Bet tad viņš sastapās ar Jēzu un atstāja savus tīklus pavisam. Un tas nebija izmisums vai labāka darba meklējums. Jēzus viņam parādīja, kur ir patiesā dzīve un Pēteris bija tas, kurš dibināja Kristus draudzi. Un mēs ne mirkli nevaram teikt, ka Pēterim nebija lieli plāni, cēli mērķi vai idejas. Tomēr tikai Jēzus ir tas garants, kas var dot to, ka šie mērķi īstenojas dzīvē.
Nākamais gads mums būts liels izaicinājumu gads, jo mums ir jābūt enerģijai, lieliem plāniem un idejām, kā palīdzēt cilvēkiem pārvarēt šo krīzi, par kuru tiek runāts katru dienu.
Atstājot šo pasauli Jēzus teica “Jūs dabūsiet spēku…” Un es jums varu apgalvot, tas ir kāds pārcilvēcisks spēks, kas nāk no Dieva caur viņa Svēto Garu. Un šajā spēkā visas mūsu Jaunā Gada vēlēšanās ir pavisam reālas.

Ja tu šodien uzdod sev šo jautājumu: “Kas es esmu?” Tad nebēdā, ja tu nespēj rast atbildi. Jo šis jautājums ir daudzkārt svarīgāks par atbildi. Un ja mūs valsts prezidents Valdis Zatlers vēl nav cilvēks, kas savu dzīvi uzticējis Jēzum un seko viņam, tad uzdodot šo jautājumu ir jānonāk pie atbildes, ka bez Dieva žēlastības es esmu nekas. Bez viņa žēlastības es esmu dažus desmitus gadu eksistējošs organisms.
Apustulis Pāvils saka: “Un Viņš ir sacījis: “Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” Tad nu daudz labāk lielīšos ar savu nespēku, lai Kristus spēks nāktu pār mani.” 2.Kor. 12:9 Un mans novēlējums jums katram jaunajā gadā ir – lai mūsu sapņi būtu tik lieli, kā apustulim Pāvilam, kurš bija daudzu lielu draudžu dibinātājs un lielākais no misionāriem, un lai Dieva žēlastība būtu tā, kuras zaudēšana ir vienīgā, kas var izsaukt krīzi jūsu dzīvēs.