Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!”
/Mozus 4:6-7/

Esam apskatījuši, kā Dievs veidojis visumu, pasauli un visu, kas uz tās. Kā Dieva līdzībā radītais cilvēks novērsās no viņa. Šīs dienas pārdomām stāsts par to, kas notiek ar cilvēku, kad viņš iet prom no Dieva.

Gan jau lielākā daļa no jums atminaties neseno miniskandāliņu mūsu valstī, kad tika atklāts, ka veikalos tiek pārdoti kaķādu kažoki. Latvija humānu apsvērumu dēļ ir pievienojusies tām valstīm, kur kaķādas izmantot nav atļauts. Tāpat arī ir bijuši aktīvi protesti pret Lielbritānijas goda gvardes cepurēm, kuras tradicionāli tika izgatavotas no Kanādas lāču ādām. Tas nav humāni. Notiek arī protesti par to, ka tādās valstīs kā Afganistāna tiek iznīcināti kādi teroristiski grupējumi. Tas nav humāni. Gan cilvēki, gan dzīvnieki ir dzīvība, kas jāsaudzē. Un kaut kādā mērā šiem protestiem varētu arī piekrist, jo iespējams, ka tas terorists ir pāraudzināms. Tāpat arī dzīvniekus cepures dēļ droši vien varētu nemedīt, ja šodien ir pieejami arī mākslīgi radīti līdzvērtīgi materiāli materiāli. Tomēr interesanti, ka bieži vien šie paši protestētāji aktīvi iestājas pret tādu lietu kā abortu aizliegšanu. Iepriekš jau minēju statistikas datus, kuri rāda, ka nevienā no attīstītajām pasaules valstīm cilvēku skaits vairs nepieaug. Varbūt arī viens no iemesliem arī ir tas, ka visās attīstītajās valstīs praktiski nav nekādu aizliegumu, lai varētu veikt abortu. Arī mums Latvijā. Teroristi mums šeit problēmas nesagādā, taču nelaikā dzimuši bērni gan. Un no problēmas ir jāatbrīvojas, jo tā mums traucē un mums galīgi nav komfortabli.

Es neesmu nāvessodu karsts aizstāvis, bet kāpēc cilvēki var mierīgi izmest miskastē vēl nedzimušu un pilnīgi nevainīgu mazo dzīvību, bet par humānisma kalngalu uzskata nāvessodu nepieļaušanu? Par to arī Bībeles stāsts par Kainu un Ābelu – pirmajiem, ko radījis cilvēks.

Es un Kains
Stāsts par Kainu un Ābelu ir stāsts par diviem brāļiem. Tas ir nelaimīgs stāsts, kur cilvēku pirmdzimtais vārdā Kains, nogalina savu brāli. Kad Kains piedzima, Ieva priecājās: “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību.” Tā sākas 4. nodaļa radīšanas stāstā – 1.Mozus grāmatā. Ieva it kā lepojas ar to, ko viņa ir ieguvusi. Redz Dievs viņus padzina no dārza, bet vienalga viņa ir ieguvusi dēlu. Iespējams, ka Ievai ir šī sajūta, ka par spīti tam, ka viņa ir grēkojusi un šīs grēks ir nesis nāvi, tagad viņai ir iespēja visu atgriezt par labu. Ieva noteikti atceras Dieva apsolījumu (Gen 3:15), ka sievas dzimums sadragās velnam galvu. Un lūk viņš ir – Kains, pirmdzimtais.

Kains un Ābels katrs dara savu darbu. Viens ir zemkopis, otrs – lopkopis. Neviens no šiem darbiem nav sliktāks par otru. Katram mums ir savs darbs. Viņi abi arī nes Dievam dāvanas. Katrs no sevis sastrādātā. Kains nes izaudzētos augļus vai dārzeņus, Ābels – jaundzimušu jēru. Dievs pieņem Ābela, bet nepieņem Kaina dāvanu, kas viņu ļoti sanikno un noved pie briesmīga grēka…

Šeit mēs sākam domāt, kas Kainam bija tāds, kas Ābelam nebija? Man taču tas ir jāzin, lai Dievs neatraidītu arī mani! Kādi mēģina domāt, ka tas tāpēc, ka Kains pienesa nepareizu upuri, taču šis notikums ir krietni pirms upura pienešanas noteikumu izdošanas. Citi saka, ka Kains, atšķirībā no sava brāļa, nenesa tās labākās dāvanas, tomēr arī tas Bībelē netiek teikts. Tomēr Dieva Vārds runā par ticību. Ebr. 11:4 ir teikts “Ticībā Ābels ir nesis Dievam labāku upuri nekā Kains; tās dēļ par viņu ir liecināts, ka viņš ir taisns, kā Dievs par viņa dāvanām ir liecinājis; tās dēļ viņš vēl runā, kaut arī miris”. Nevis upura dēļ Dievs uzlūkoja Ābelu, bet gan ticības dēļ. Tas nozīmē, ka Bībele caur šo stāstu uz mums nerunā par pareizu upura pienešanu Dievam, bet gan ticīgu sirdi. Un kāda ir tava sirds Dieva priekšā?

Kad es domāju par šo Bībeles stāstu, tad jādomā par to cik ļauns bija Kains. Kā viņš varēja tā dusmoties, ka tas noveda līdz slepkavībai? Kains ir tik slikts un briesmīgs šai stāstā. Es nemūžam nevarētu būt tāds kā Kains. Bet padomāsim mazliet par to! Vai man sevi salīdzinot ar Kainu, es tiešām esmu par viņu pārāks? Kains Dievam pienesa bagātīgas dāvanas. Vai es vismaz šai jomā līdzinos Kainam. Ir labi, ja mēs varam teikt “jā”. Tomēr tik daudz kristiešu, kuri draudzēs ir nevis tie, kas Dievam kaut ko pienes, bet gan parasti apmeklētāji?
Nu ja nu galīgi nekas nav ko darīt, tad aiziešu uz baznīcu. Nu ja mācītājs runās pārāk garlaicīgi, tad nākamreiz iešu citur. Ja nedziedās to smuko dziesmu, kura man tā patīk, tad nākamreiz skatīšos koncertu pa televizoru. Ja tā māsa man neuzsmaidīs, tad lai vai nu viņa iet prom, vai arī es te nenākšu. No manis draudze lai neko negaida, vispirms lai pierāda, ka mans ZIEDOJUMS tiks pienācīgi izlietots.
Šie varbūt ir tādi ekstrēmāki piemēri, bet tāds nebija Kains. Viņš Dievam kaut ko tomēr vismaz pienesa. Un ja mēs sevi šādi salīdzinām, tad bieži vien nāksies pat pacensties, lai būtu vismaz kā Kains.

Vai Kains ir briesmīgs ar to, ka viņš nogalināja? Bet padomāsim, ja jums būtu tāda iespēja, no kāda atbrīvoties, un jūs zinātu, ka neviens to neredzēs, ka policija nesekos, ka pilnīgi neviens pret jums nevērsīsies… Vai jūs gribētu no kāda atbrīvoties? Es zinu, neviens jau neteiksiet tagad. Man nudien gribētos gan. Pavērojiet TV ziņu pārraides un mēģiniet pierakstīt, ko jūs savās domās ar šiem cilvēkiem, ko tur redzat, būtu gatavi izdarīt. Kains salīdzinot ar mani šodien, nemaz nav tik slikts.
Jo šī ir tā vēsts, ko esat dzirdējuši no sākuma, ka mums būs citam citu mīlēt, ne kā Kains, kas bija no ļaunā un nokāva savu brāli, bet kādēļ viņš to nokāva? Tāpēc ka viņa darbi bija ļauni un viņa brāļa darbi taisni. /1.Jņ. 3:11-12/

Es un Ābels
Dievs mūs aicina nebūt kā Kainam, bet mīlēt citam citu. Būt kā Ābelam, kurš tika nonāvēts, jo viņš brāļa acīs bija pārāk labs. Būt kā Jēzum, kurš tika nonāvēts, jo bija pārāk labs. Grēcinieks taisno vidū jūtas ne visai komfortabli. Un tad ir tikai divi varianti – kļūt par taisnīgu, jeb atbrīvoties no taisnajiem, no tiem pareizajiem. Otrais variants parasti ir vieglākais, jo cīnīties ar otru mums patīk labāk, nekā pašam ar sevi. Dievs teica Kainam “grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” Dieva vārds (Jēk. 7:4) saka arī šādi: “Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums”. Mēs domājam, ka stāties pretī velnam, nozīmē cīnīties ar kādiem sliktiem cilvēkiem sev apkārt. Stāties pretī velnam nozīmē stājieties pretī sev pašam. Uz to Dievs aicināja arī Kainu – stājies pretī savam grēkam, apvaldi to, savaldi to, atmet to!
Tomēr Kains izvēlējās neklausīt Dievam, bet problēmu risināt paša spēkiem, saskatot ļaunumu savā brālī.
Šis ir vienīgais iemesls, kāpēc Dievs Kaina upura dāvanas neuzlūko.
Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmojas, tas sodāms tiesā; bet, kas saka uz savu brāli: muļķis! – tas sodāms augstā tiesā; bet, kas saka: stulbais bezdievis! – tas sodāms elles ugunī.
Tāpēc, kad tu upurē savu dāvanu uz altāra un tur atminies, ka tavam brālim ir kas pret tevi, tad atstāj turpat altāra priekšā savu dāvanu, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad nāc un upurē savu dāvanu. (Mat. 5:22-24)

Nav svarīgi cik svēts un taisns ir tavs brālis, jeb vienkārši sakot – līdzcilvēks. Svarīgi ir, ka tavas dusmas uz viņu, nenoved tevi pašu ellē. Ja tu dusmo uz savu brāli, tad Dievs saka – man vienaldzīgs tavs upuris, tāpat kā Kaina upuris. Sakauj savas dusmas un izlīgsti! Esi kā Ābels, kurš nāk pie Dieva ar tīru sirdi, bez dusmām un naida.

Es un Kristus
Taču šis stāsts uz mums runā vēl kādu patiesību par Dievu. Kaut arī mēs būtu pilni ļaunām domām, kā Kains, Dievs var par mums apžēloties. Kains tāpat kā viņa tēvs Ādams, pēc ļaunā darba pastrādāšanas slēpās no Dieva, liedzās un mēģināja izlocīties, kā čūska aizliegto augļu kokā. Tomēr sastopoties ar visvareno Dievu, no kura nekas nepaliek apslēpts, Kainam nākas atzīt, ka viņš ir grēkojis un bijis ļauns. Tad Kains sacīja Dievam: “Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest.” (Gen. 4:13) …Tavu acu priekšā man jāpaslēpjas; tekulis un bēgulis es virs zemes esmu kļuvis, un katrs, kas mani atradīs, mani nokaus. Kains saprot, ka no Dieva paslēpties nav iespējams, bet viņš nav cienīgs atrasties Dieva priekšā. Viņš saprot, ka par viņa pārkāpumu pienākas nāve. Tomēr Dievs atkal apžēlojas un dod Kainam kādu īpašu aizsardzības zīmi, ļaujot dzīvot vietā, kas ir vēl tālāk prom no Ēdenes.

Dievs ikvienam dod otro iespēju. Ikvienam, kurš saprot, ka savu pirmo iespēju viņš pats ir sabojājis. Tāpat kā Kains, arī vīrs vārdā Sauls nonāvēja savus jūdu ciltsbrāļus. Pirmā Bībelē minētā Jēzus sekotāja slepkavība, Stefana nomētāšana ar akmeņiem, arī ir Saula darbs. Bet tad Saulam tika izgaismots viņa grēks, viņš to atzina un nožēloja, un Dievs deva šim cilvēkam otro iespēju. Tālāk šo Saulu mēs no vēstures pazīstam kā apustuli Pāvilu, kurš iespējams ir dedzīgākais kristietis visā pasaules vēsturē.

Kristus sastopoties ar Saulu to uzrunāja: “Saul, kāpēc tu mani vajā?” Vai Kristus tā ir uzrunājis arī tevi? Ābels šai stāstā mums atgādina par Jēzu, kurš nevainīgs un būdams bez jebkāda grēka, tika nonāvēts Golgātas kalnā. Viņš izlēja savas asinis mūsu pārkāpumu dēļ tāpat, kā Ābels mira sava brāļa Kaina grēka dēļ. Tāpat kā Ābela asinis nepalika apslēptas Dievam, viņš savas izlietās asinis neslēpj nevienam. Kristus saka – manās asinīs ir tava dzīvība. Manas asinis ir izlietas, tev ir dāvāta dzīvība. Ja šo asins upuri nespēj atzīt, tad vēl arvien līdzinies Kainam, kurš savu grēku un par to izlietās asinis vairs nevēlējās redzēt. Kainam nonākot pie patiesības, žēlastība tika dāvāta.

Dievs mīl arī Kainu.
Arī Kains apņem sievu un rada sev pēcnācējus. Viņš nav nolādēts, kā daži gribētu Kainu redzēt. Viņš dzīvo Dieva aizsardzībā. Bet lai arī Dievs saudzē Kainu, tomēr viņam esot prom no Dieva, viņa pēcnācēji turpina grēkpilnu dzīvi. Jautājot, kur Kains ņēma sev sievu, tad jāsaka – Dievs gādāja. Tomēr arī Kaina sieva bija no grēcīga cilvēka dzimusi (tātad Ievas un Ādama meita), nevis vēl kāds cits Dieva radīts cilvēks. Ja tā būtu, tad viņai nebūtu šīs grēcīgās dabas un nebūtu arī jāmirst. Tad mēs viņi visi šai sievai šodien varētu pavaicāt, kā tad tur viss īsti bija.

Tāpat kā Kainam un Pāvilam arī mums katram Dievs dāvā otro iespēju savai dzīvei. Tā ir žēlastība ko nevar nopelnīt. To nevar izcīnīt, atbrīvojoties no konkurentiem. To var lūgt no Dieva un viņš to dāvā. Dievs nav tas, kurš tikai palīdz mums atgūt zaudēto dzīvību. Viņš pats ir tas, kurš šo zaudēto dzīvību atgriež. Un tā ir liela atšķirība.
Kad Ievai piedzima Kains, viņa teica: “Es esmu ieguvusi zēnu ar Tā Kunga palīdzību.“. Kad Ieva dzemdēja savu dēlu Setu, tad teica: “Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains”. Un Bībele saka, ka Sets sāka piesaukt Dieva Vārdu. Es domāju tā nav tikai vārdu spēle bet patiesa sakarība. Kad tu apzinies, ka Dievs ir tas kas dod, nevis tas, kas piedalās tavā dzīvē un plānos, tad tā ir patiesā pielūgsme. Kaut tu sēžot baznīcā saproti, ka Dievs ir tas, kas nāk pie tevis, nevis tu esi beidzot atnācis pie Dieva, tad tas ir patiesais dievkalpojums. Kad tu ej ar savu ziedojumu nevis, ka tu ko dod, bet gan Dievs ir tas, kurš dod, tad tā ir patiesā došana. Tad tu tāpat kā Sets vari teikt – es sāku piesaukt Dieva Vārdu. Piesauc viņu tā, lai tava sirds ir patiesa Dieva priekšā, lai ļaunuma nav tajā, un lai grēks ir tas, pār ko tu vari valdīt.